Vienkāršo procesus mazā uzņēmumā: standarti, kas patiešām notur

Mazā vai vidējā uzņēmumā viss ir personisks. Tā ir stiprā puse: īsi ceļi, ātri lēmumi, visi pazīst visus. Un tas ir risks: viens atvaļinājums, viena slimība, viena aiziešana, un pēkšņi neviens vairs nezina, kā process patiesībā notiek.

Skaitlis, kas to padara redzamu, ir izkliede. Ņem uzdevumu, ko veic vairāki cilvēki, un mēri to trīs reizes katram. Ne lai salīdzinātu, kurš ir ātrāks, bet lai redzētu, cik tālu ceļi novirzās cits no cita.

Reāls piemērs: tas pats uzdevums, pieci cilvēki, izmērītie laiki 22, 26, 31, 38 un 45 minūtes. Šī izkliede nav talanta atšķirība. Tas ir trūkstošs standarts. Un tas maksā dārgi, jo plānošana izmanto vidējo, kamēr realitāte parādās ar tām 45 minūtēm.

Otrais skaitlis ir pārstrādes līmenis. Cik daudz uzdevumu nāk atpakaļ, cik bieži kādam tas jādara vēlreiz? Pieraksti cēloņus, un tu reti atradīsi divdesmit dažādus. Parasti to ir trīs, un tie atkārtojas.

Standarts nav būris, tas ir labākais zināmais veids, kamēr kāds neatrod labāku. Tieši tā tas arī jāraksta. Raksti to viens pie sava galda, un tas nekad nenonāks pie darba. Raksti to kopā ar cilvēkiem, kas to iet katru dienu, un viņi to pieņems paši.

Slazds: par mērauklu padarīt ātrāko cilvēku. Standarts nav labākais laiks labā dienā, tas ir labākais drošais veids, ko jauns kolēģis var apgūt nedēļas laikā. Citādi tev būs standarts, kam neviens neseko, un tas ir sliktāk nekā nekāds standarts.

Pirmais solis: ņem uzdevumu, kas rada visvairāk jautājumu. Vēro to trīs reizes, pieraksti labāko veidu, izmēģini to ar komandu vienu nedēļu. Pēc tam lemj process, nevis dienas noskaņojums.